Pētījums par būvkonstrukciju detalizēšanas praksi rāda, ka nozare jau ir ceļā uz 3D/BIM vidi, taču daudzviet joprojām strādā starp divām pasaulēm. Tieši tur rodas dubults darbs, interpretācijas kļūdas un zaudējumi objektā.
Būvniecības nozare ilgi ir balstījusies uz rasējumu kā galveno darba instrumentu. Tas ir pazīstams, saprotams un daudziem profesionāļiem joprojām šķiet drošākais darba pamats. Projekti tiek izstrādāti, mezgli uzzīmēti, dokumentācija sagatavota, un process formāli virzās uz priekšu. Taču aiz šīs šķietamās kārtības bieži slēpjas pavisam cita realitāte - laikietilpīga informācijas pārnese, kļūdas, kas atklājas pārāk vēlu, un dubults darbs, kas noēd gan resursus, gan komandas jaudu.
Tieši uz šo realitāti spilgti norāda pētījums par būvkonstrukciju detalizēšanas praksi, ko izstrādāja BIM Solutions sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti un Būvniecības digitalizācijas klāsteri. Tas nav teorētisks stāsts par digitalizāciju. Tas ir nozares pašportrets - skaidrs, godīgs un vietām arī neērts.
Pētījuma būtiskākais secinājums ir vienkāršs: jautājums vairs nav par to, vai 3D/BIM pieeja būvniecībā ir vajadzīga. Jautājums ir par to, cik ilgi nozare vēl ir gatava samierināties ar 2D pieejas ierobežojumiem.
Nozare jau ir pārejā, bet vēl ne galamērķī
Viens no interesantākajiem pētījuma signāliem ir tas, ka klasiskā tīri 2D darba vide vairs nav vienīgā vai dominējošā pieeja. Nozare jau atrodas pārejas procesā. Liela daļa strādā vai nu pilnvērtīgā 3D vidē, vai arī jauktā modelī, kur līdzās pastāv gan 2D dokumentācija, gan 3D modelis.
No pirmā acu uzmetiena tas var šķist pozitīvs rādītājs. Un tas tā arī ir. Taču vienlaikus šī pārejas situācija izgaismo vienu no nozares centrālajām problēmām - daudzviet 3D vide ir ieviesta, bet domāšana un process joprojām palicis 2D laikmetā. Rezultātā modelis nevis aizstāj veco pieeju, bet tiek pievienots tai klāt. Tas nozīmē nevis efektivitāti, bet paralēlu realitāšu uzturēšanu.
Un tur sākas galvenās problēmas.
Dubults darbs nav nianses jautājums, tā ir sistēmiska neefektivitāte
Tur, kur informācija jāuztur gan modelī, gan rasējumos, kļūst neizbēgami, ka izmaiņas jāveic divreiz. Vispirms vienā vidē, pēc tam otrā. Jāpārbauda, vai viss sakrīt. Jāmeklē, vai nav kas palaists garām. Jāsalīdzina, jākoriģē, jāpārzīmē.
Daudzos birojos tas tiek uztverts kā norma. Taču norma nenozīmē, ka tas ir gudrs process.
Dubults darbs ir tiešs produktivitātes zaudējums. Tas nozīmē vairāk cilvēkstundu, lielāku nogurumu, augstāku kļūdu iespējamību un vājāku spēju strādāt ar pieaugošu projektu sarežģītību. Jo sarežģītāks projekts, jo dārgāka kļūst šāda pieeja.
No malas šis zudums ne vienmēr ir uzreiz redzams. Tas nesākas ar krīzi. Tas sākas ar šķietami nelielām korekcijām, ar saskaņošanas cilpām, ar nepieciešamību vēlreiz paskatīties rasējumu, vēlreiz pārbaudīt mezglu, vēlreiz pārliecināties, ka jaunākā versija tiešām ir jaunākā. Taču kopā tas veido apjomīgu neefektivitātes slāni, kas ikdienā kļūst par normālu darba fonu.
Dārgākās kļūdas nav projektā. Tās ir objektā.
Pētījums ļoti skaidri izgaismo vēl vienu būtisku aspektu: neskaidrības bieži tiek atklātas pārāk vēlu. Proti, nevis projektēšanas gaitā, bet jau būvlaukumā vai ražošanas posmā.
Tieši tur jebkura nepilnība kļūst visdārgākā. To vairs nevar atrisināt ar vienu korekciju datorā. Tur jau iesaistās termiņi, materiāli, montāžas secība, darbaspēks, atbildības sadale un nereti arī reputācija.
Šis ir punkts, par kuru būvinženieriem būtu vērts domāt īpaši pragmatiski. 2D dokumentācija pēc būtības prasa interpretāciju. Un interpretācija vienmēr nozīmē risku. Kamēr viss ir vienkārši, tas var šķist pārvaldāmi. Taču mūsdienu projektos vienkāršības kļūst arvien mazāk. Līdz ar to palielinās arī atšķirīgas izpratnes iespēja starp projektētāju, detalizētāju, ražotāju un būvnieku.
Citiem vārdiem sakot, jautājums nav tikai par ērtāku darba rīku. Jautājums ir par to, vai informāciju iespējams saprast vienādi visiem procesa dalībniekiem.
Rasējums rāda. Modelis ļauj pārbaudīt.
Tieši šeit parādās būtiskā atšķirība starp tradicionālu 2D pieeju un pilnvērtīgu 3D/BIM darba vidi. Rasējums sniedz informāciju. Modelis ļauj informāciju arī pārbaudīt.
Tas ir kvalitatīvi cits līmenis. Modelī iespējams ieraudzīt telpiskās attiecības, pamanīt konfliktus, novērtēt piekļuvi, saprast secību, identificēt vietas, kur teorētiski pareizs risinājums praksē tomēr nestrādās. Un tieši šī iespēja savlaicīgi atklāt problēmas ir viens no lielākajiem ieguvumiem.
Tas nenozīmē, ka 3D/BIM vide automātiski atrisina visu. Neatrisina. Arī tur paliek manuāls darbs, nestandarta situācijas un kļūdas, kas atkarīgas no cilvēka kompetences. Taču atšķirība ir būtiska - 3D/BIM pieeja rada daudz labāku vidi, kurā problēmas atklāt agrāk, nevis dārgāk.
Lielākais ieguvums nav skaistāks modelis, bet sakārtotāks process
Bieži, runājot par 3D vai BIM, saruna aiziet tehnoloģiju virzienā. Tiek domāts par modeli, vizualizāciju, datiem, koordināciju. Tas viss ir svarīgi. Taču patiesais ieguvums ir daudz praktiskāks.
3D/BIM pieeja dod iespēju standartizēt darbu.
Un būvniecības nozarē standartizācija nav birokrātisks mērķis. Tā ir kvalitātes, ātruma un prognozējamības priekšnoteikums. Ja katrs projektā strādā pēc savas loģikas, savām metodēm un savas pieredzes, rezultāts būs nevienmērīgs. Ja uzņēmums ir pārlieku atkarīgs no atsevišķu cilvēku individuālās pieejas, tas kļūst ievainojams. Mainās cilvēki, un līdz ar viņiem mainās arī kvalitāte.
Savukārt, ja procesi balstās modelī, strukturētā informācijā un vienotā darba loģikā, uzņēmums kļūst stiprāks. Vieglāk iesaistīt jaunus speciālistus. Vieglāk noturēt kvalitāti. Vieglāk prognozēt termiņus. Vieglāk mērogot pakalpojumu.
Tas ir vadības jautājums tikpat lielā mērā, cik inženiertehnisks jautājums.
Pāreja uz 3D/BIM nav modes lieta. Tā ir ekonomiska izvēle.
Dažkārt 3D/BIM ieviešana joprojām tiek uztverta kā papildu investīcija, kuru var atlikt uz vēlāku laiku. Taču šī domāšana kļūst arvien grūtāk aizstāvama. Jo ilgāk uzņēmums vai speciālists strādā vidē, kur dominē manuālas korekcijas, interpretācijas riski un vēlīni atklātas kļūdas, jo ilgāk tas maksā par procesa vājumu.
Tā ir būtiskākais secinājums, ko no šī pētījuma vajadzētu paņemt līdzi būvinženieriem.
Investīcija 3D/BIM pieejā nav tikai tehnoloģisks lēmums. Tā ir investīcija darba kvalitātē, projektēšanas drošumā, komandas efektivitātē un spējā samazināt izmaksas, kuras šodien daudzi pat vairs neuzskata par problēmu, jo ir pie tām pieraduši.
Taču pieradums nav arguments.
Tas, ka nozare ilgi ir dzīvojusi 2D loģikā, nenozīmē, ka tā ir optimālā pieeja arī turpmāk. Gluži pretēji - jo sarežģītāki kļūst projekti, jo skaidrāk redzams, ka 2D vairs nespēj nest to slodzi, ko no tā sagaida.
Jautājums nav, vai var. Jautājums ir - par kādu cenu.
Būvniecībā joprojām var strādāt ar 2D rasējumiem. Projektus joprojām var nodot. Konstrukcijas joprojām var izgatavot un uzbūvēt. Neviens to neapstrīd.
Taču šodien īstais jautājums ir cits: cik tas izmaksā?
Cik izmaksā dubults darbs? Cik izmaksā neprecizitātes, kas atklājas tikai objektā? Cik izmaksā pārzīmēšana, saskaņošana, interpretācija un laiks, ko augsti kvalificēti speciālisti tērē darbam, kuru varētu organizēt gudrāk?
Tieši šeit sākas profesionāla saruna par nākotni.
Nevis par to, vai digitalizācija ir moderni. Nevis par to, vai 3D/BIM ir interesanti. Bet par to, kā strādāt precīzāk, efektīvāk un ar mazāku zudumu. Un šajā sarunā pētījums par būvkonstrukciju detalizēšanas praksi dod ļoti skaidru signālu: 2D robežas ir sasniegtas.
